2024. gada 9. novembrī Īslīces teātris “Dadži” Stelpē rādīja Ulda Siliņa lugu “Aijā, žūžū, lāča bērni”. Režisore – Evita Novicka.
Gadu gaitā ar “Dadžiem” izveidojusies silta draudzība. Vienmēr ar prieku gaidām viņu dzīvesprieka un veselīga humora cauraustos iestudējumus. “Dadžiem” ir daudz talantīgu tēlotāju. Režisore tiecas izvēlēties radošu traktējumu pat seniem, pazīstamiem stāstiem. Tos ieraugām negaidītā gaismā, un tas pārsteidz, raisa smieklus.
Daudzi no mums zina, piemēram, stāstu par Sarkangalvīti, kura kļūst par Vilka upuri tāpēc, ka notic viņam. Taču “Dadži” mums rāda naivu, romantiski noskaņotu Vilku, kuru Sarkangalvīte cenšas uzpirkt kā kileri, lai atbrīvotos no Vecmāmiņas un iegūtu mantojumu. Tomēr arī šī epizode beidzas negaidīti, jo izrādās, ka Vilks nemaz tik naivs nav, un viņam gluži labi izdodas Sarkangalvītes “vajadzību” izmantot savā labā.
Uz skatuves dzīvoja pasaku tēli . Vēl bez Sarkangalvītes stāsta varoņiem sastopam Lāču ģimeni, kur Lāču tēvs stāsta pasaku mazulim, Lapsu, kurš vēlas būt dzejnieks, Velnu, kurš vēlas būt noderīgs, Sesku, kurš maldina savu potenciālo medījumu, uzdodoties par orangutanu.
Gailis izmisīgi cenšas saimes priekšā izlikties gudrāks nekā ir patiesībā, tāpēc viegli iekrīt Seska lamatās. Savukārt trejgalvainā Pūķa galvas nekādi nespēj turēt mieru savā starpā, kaut arī ir diezgan vienotas vēlmē iegūt princesi un karaļvalsti. Bet rāmais, ģimeniskais Lāču paps nekautrējas uzdoties par galveno pūķa uzvarētāju, tiklīdz viņam paveras iespēja piesavināties Lapsas un Vālodzes paveiktā darba augļus.
Skatoties saprotam, ka stāsts jau nav par pūķiem un princesēm, bet gan par mūsu pašu ikdienu. Redzam karikatūriskas asociācijas ar notiekošo valstī un pašvaldībā, kā arī, iespējams, pazīstam paša galvā ienākušas domas, ar kurām nelepojamies, vilinājumus, kam esam padevušies, upurējot vērtības.
Bet arī mazajiem skatītājiem bija ko redzēt. Tērpi bija spilgti, varoņu izdarības jestras, dziesmotas, ritmiskas. Bērnu sejas bieži atplauka smaidā, acīs bija prieks.
