2024. gada 3. februārī Stelpes skolā notika keramikas meistarklase, ko vadīja meistare Zanda Ragele no Neretas.
Ja nevarēji būt klāt šajā sarīkojumā, esam sagādājuši Tev iespēju kaut mazliet sajust tur valdījušo gaisotni, noskatoties šo dažu minūšu video. Bet tiem, kuri piedalījās, tas varētu kļūt par patīkamu atmiņu brīdi. Redzēsiet arī vairākas intervijas ar dalībniekiem un arī ar meistari Zandu.
Zanda Ragele nodarbojas ar keramiku jau vairāk kā 20 gadus. Viņa nelieto tradicionālo podnieka ripu. Trauki tiek veidoti ar rokām, lietojot augu nospiedumu, māla desiņu, ielāpu un citas tehnikas.
Dalībnieki sēž pie galdiem nelielās grupās. Katra grupa saņem savu gabalu baltā māla, noklausās īsu instruktāžu un tad jau katrs var griezt no lielā māla kluča un sākt būvēt vāzi, šķīvi vai pat viegli aiz divām osiņām turamu dzeramtrauku mazulim.
Valda brīva, radoša gaistne. Katrs var pamēģināt izgatavot tieši tādu priekšmetu, kādu domās izlolojis, vizualizējis. Meistare nodrošinājusi plašu dažādu palīgrīku un priekšmetu klāstu. Topošos traukus var greznot ar augu nospiedumiem, tamborētiem rakstiem, spēka zīmēm. Bet nav jau jāaprobežojas tikai ar meistares piedāvājumu. Var droši likt lietā fantāziju un izmantot dažādus līdzpaņemtos priekšmetus. Aktīvi lietā tiek likti atslēgu piekariņi, gredzeni.
Tomēr visvairāk darba pašai meistarei. Daudz ir to, kuri vēlas saņemt viņas padomu. Tur kādam tāds labi iecerēts darbs, bet ne par ko negrib turēties kopā. Zanda kā rotaļādamies pieskaras topošajam traukam, un, re, tas jau ieguvis stingrāku stāju, izteiktāku formu.
Meistarklasē piedalījās ne vien stelpieši, bet arī viesi no Vecumniekiem un pat novada centra – Bauskas. Bet jūs, skaistās sievietes, kas pirmo reizi sperat soli uz Stelpes zemes, kāpēc jūs nemaz neesat līksmas? Kas nodzēsis jūsu smaidus un to vietā ievilcis pierē dusmu rievu? Vai mēs, sarīkojuma veidotāji, būtu jau paspējuši jums nodarīt pāri, likuši jums vilties priecīgajās sarīkojuma gaidās?
Nē, tie neesam mēs! Tie atkal, atkal un atkal ir šie ceļi, kas cilvēkus šokē un dusmo, un bojā viņu transpora līdzekļus. Mēs, stelpieši, esam jau tā kā apraduši. Mums šie ceļi, kuru stāvokli nav iespējams aprakstit, neņemot palīgā treknus lamu vārdus, ir nemanot kļuvuši par ikdienas realitāti. Mēs jau tik tālu esam pieradināti pie šīs nejēdzības, ka, braukdami uz novada centru un atpakaļ, vairs pat nepiesaucam ne ceļu uzturētājus, ne Domes vadību.
Bet, lūk, baušķenieces, kurām nav šī pieraduma, braucot uz sarīkojumu Stelpē, brīnās, kāpēc mēs, vietējie, ar to samierināmies. Ceļu stāvoklis, jo īpaši to ceļu, pa kuriem nākas braukt uz centru, ir pašvaldības valoda, ar kuru tā mums nepārtraukti atgādina: “Jūs esat mazāk svarīgi! Jūs esat nomale!”
Siltajā skolā un sarīkojumam iekārtotajā zālē mūsu tālākās viešņas “atkūst”. Brauciena neērtības nav ciestas velti. Darbs ar mālu viņas aizrauj. Šeit viņām ir iespēja iepazīt jaunus paņēmienus, saņemt meistares konsultāciju tieši par savu ieceri.
Ražīgu divu stundu laikā tapusi gara rinda jaundarinātu sadzīves priekšmetu. Nu meistarei jādomā, kā tos visus aizvest uz cepli, lai pabeigtu tapšanas procesu, apdedzinot augstā temperatūrā.
Daļa darbu tapusi ar domu jau par Lieldienu un Līgo svētku dekorācijām. Citi kļūs par neparastām, nekur citur neiegūstamām dāvanām kādam tuvam cilvēkam. Tomēr vērtīgākais guvums daudziem bijis pats meistarklasē pavadītais brīdis, baudot kopīgo jaunrades prieku.
