2024. gada 13. aprīlī Stelpē viesojās Aknīstes amatierteātris. Ciemiņi rādīja Roberta Harlinga lugu DZELZS MAGNOLIJAS.
Izrādes režisore ir Veronika Papaurele. Lomās darbojās Solvita Strika, Velga Buiķe, Aija Dronka, Iveta Ratniece, Ligita Goldberga-Krasauska, Inga Elksne.
Uz patiesiem notikumiem balstītā luga ir dziļi traģisks personīgs stāsts, kurā tomēr netrūkst sulīgu joku un humorpilnu sarunu. Galveno varoņu prototipi ir autora māsa un māte. Roberts Harlings ir vēlējies parādīt, ka tikai ar humoru un nedalītu kopienas atbalstu iespējams tikt pāri dzīves visļaunākajiem brīžiem. Aknīstiešiem, manuprāt, izdodas šo stāstu izstāstīt jaudīgi, ticami un emocionāli.
Bet kāpēc “dzelzs magnolijas”? Lugas darbība risinās kādā privātmājas skaistuma salonā. Tur gadu gaitā tiekas sievietes, kuras cita citu uzklausa un atbalsta. Viņu raksturi tēloti tik maigi kā magnolijas, bet reizē arī tik stingri kā tērauds. Šis kotrasts, ko Aknīstes teātris pārliecioši rāda, īpaši kāpina stāsta dramatismu. Sievietes, darbojoties ar skaistumkopšanas rituāliem, risina vieglas sarunas, pauž dusmas, prieku, sūdzas par nedienām. Bet cik stingras un vienotas viņas spēj kļūt brīdī, kad kādai ir grūti un nepieciešams atbalsts!
Man šķiet, ka arī pie mums Stelpē valda līdzīgs gars. Mēs varam strīdēties un kašķēties par niekiem. Tomēr nopietnu grūtību priekšā mēs spējam sadoties rokās, būt dāsni un nesavtīgi. Man gribētos, lai arvien skaidrāk apzināmies, cik vajadzīgi esam cits citam, lai kļūstam vēl atvērtāki, vēl līdzdalīgāki Stelpes kopienas dzīvē.
Paskatījos Internetā un noskaidroju, ka 1989. gadā ir uzņemta filma “Steel Magnolias” (Tērauda magnolijas). Tajā galveno varoni Šelbiju atveido Džūlija Robertsa, bet viņas māti – Sallija Fīlda.