Sestdien, 19. janvārī Stelpē viesojās Āgenskalna draudzes mācītājs Edgars Mažis. Par spīti aukstajam laikam uz tikšanos Stelpes pamatskolas zālē bija ieradušies vairāki desmiti klausītāju. Bija arī viesi no kaimiņu pagastiem.
Nobeigumā klausītāji pateicās mācītājam un dāvāja ziedus.
Pasākumā spēlēja kristīgās mūzikas grupa Anitas Brīdakas vadībā
Ko mācītājs Edgars Mažis runāja
(Mācītāja vārdus pārstāstījis Egils Neliuss)
“Barikāžu laikā, kad draudēja briesmas, cilvēki atbalstīja un iedrošināja cits citu,” sacīja mācītājs. “Tie, kas paši nestāvēja barikāžu sardzē, vārīja tēju, cepa maizītes. Mums bija tā sajūta, ka esam vienoti kā tauta. Tomēr pēc brīvības atgūšanas kaut kas ar mums notika. Mēs sākām par visu savā starpā ķīvēties. Kur palika mūsu vienotība? Es zinu, ka ir briesmīgi tā runāt, bet vai tiešām mums nepieciešamas jaunas barikādes, lai atkal spētu būt vienoti?”
“Mana vienotības definīcija ir šāda: spēja ierobežot savu egoismu kopēja mērķa vārdā. Vienotība vienmēr prasa kādu upuri. Tas var būt kaut vai laiks, darbs vai naudas līdzekļi. Vienotība nav iespējama, ja katrs domā tikai par savām personīgajām interesēm,” skaidroja Edgars Mažis.
“Priesteris Andris Kravalis reiz sacīja, ka esam pazaudējuši svētku svinēšanas izjūtu. Mums pietrūkst prieka. Bet pasaulē ir tā: jo nabadzīgāka kāda tauta, jo priecīgāk viņi svin.”
“Lai gūtu prieku, nevajag daudz. Arī aukstajā ziemas laikā varam paskatīties uz skaistajiem saullēktiem. Dievs mums ļauj dzīvot vietā, kur ir četri gadalaiki. Iedomāsimies, kā mēs justos, ja vajadzētu dzīvot tur, kur ir tikai karstas vasaras vai skarbas ziemas. Ziemeļos lielāko daļu gada valda polārā nakts, un uz pavisam īsu laiku iestājas remdena vasara. Bet pie mums ir visas krāsas.”
“Varbūt mums prieka nav tāpēc, ka izkāpjam no gultas ar kreiso kāju? Varbūt mums varētu palīdzēt tas, ka aizmūrējam ciet to gultas pusi, pa kuru var izkāpt ar kreiso kāju,” skumji jokoja mācītājs.
“Zaudējam prieku, ja salīdzinām dzīves apstākļus šeit un ārzemēs. Tad mums liekas, ka dzīvojam ļoti slikti. Ja salīdzinām, tad mums vajadzētu darīt to uz otru pusi. Miljardiem cilvēku pasaulē dzīvo daudz trūcīgākos apstākļos nekā mēs. Ja tev uz galda ir maize, vari uzskatīt, ka piederi pie bagātākās pasaules iedzīvotāju puses.”
“Prieks nenāk pats no sevis, bet gan no tā, kā tu skaties uz dzīvi.”
“Esmu novērojis, ka šodien pastāv tāda negatīva vienotība – vienotība kritizēšanā. Reizēm ir grūti uzdrīkstēties pateikt kaut ko labu, jo citi tūdaļ jautās: “Vai tik’ tu neesi kādā partijā iestājies?””
“Vienotība nenozīmē būt vienādiem. Mūsu draudzē ir kāds vīrs, kurš ļoti skaļā balsī visu laiku dzied par lēnu. Ikvienā grupā vienmēr ir kāds cilvēks, kuru pārējiem grūti izturēt. Dievs savā humora izjūtā šķiet izplatījis šos neērtos cilvēkus vienmērīgi pa visu planētu, lai viņi būtu visur. Un ko mums darīt? Kāda lielāka vai mazāka dīvainība piemīt ikvienam no mums, un mums nekas cits neatliek, kā iemācīties sadzīvot. Šie neērtie ļaudis laikam ir tādi Dieva eņģeļi, kuri sūtīti pārbaudīt mūsu gatavību pieņemt atšķirīgo.”
“Mēs, saprotams, nevaram tagad šeit visi kopā parakstīt tādu līgumu, ka būsim vienoti. Vienotība ir ceļš, kas ejams katru dienu. Katram pašam jāizlemj, vai palikt savā egoismā, vai iet un kalpot. Šādam lēmumam vajadzīgs Kristus spēks.”
Kristīgās mūzikas grupa Anitas Brīdakas vadībā
Sarīkojumā spēlēja un dziedāja kristīgo mūziķu grupa Anitas Brīdakas vadībā. Tās dalībnieki Iveta Aizpure, Māra Lagzdiņa, Līga Eglīte un Aivars Gulbis sanākuši kopā no dažādām vietām un kristīgajām konfesijām. Grupas uzstāšanās it kā apstiprināja mācītāja vārdus par to, ka ļoti dažādiem cilvēkiem iespējams darboties kopā.
Kā iesākās mūsu draudzība ar mācītāju Edgaru Maži
Sarunās pie kafijas tases skolotājas Aloida Baķe un Dita Starta pastāstīja par to, kā jau deviņdesmito gadu sākumā Vecumnieku vidusskolai aizsākusies sadarbība ar mācītāju Edgaru Maži. Toreiz mācītājs tika uzaicināts arī uz Stelpi. Kopš tā laika daudzi stelpieši ar prieku gaida jaunas tikšanās un uzskata Edgaru Maži par savu mācītāju.