Egils Neliuss, 2024. gada 13. novembrī.
Svētku un vienotības sajūtu Lāčplēša dienā Stelpē šogad stiprināt palīdzēja dziedošais brāļu duets – Atis un Jānis Auzāni.
Pēc lāpu gājiena skolas ēdamzālē sildījāmies ar karstu tēju un mielojāmies ar maizītēm, uz kurām likām Stelpes lauksaimnieka Jāņa Lagzdiņa dāvāto medu. Pacilātā noskaņojumā devāmies uz zāli, lai rastu sēdvietu koncertam, jo bija jau kļuvis redzams, ka šis sarīkojums būs labi apmeklēts.
Bet jau no agra rīta ap karogiem izvietojām latvju spēka zīmes, ko savulaik darinājis un Stelpes kultūrai dāvinājis Rodžers Heizeldens. Dienas laikā ap tām uzturējām svecītes degam.
Vakarā sešos uzsākām tradicionālo lāpu gājienu no Stelpes veikala līdz skolai. Karogu nesa Roberts Strautnieks. Viņam līdzās ar svecītēm gāja dzīvesbiedre Jūlija Strautniece un Karīna Balode. Ar mums gājienā devās arī Bauskas novada domes deputāts, Bārbeles pagasta lauksaimnieks un uzņēmējs Mārtiņš Mediņš.
Gājiena laikā dziedājām karavīru dziesmas, bet skolas alejai tuvojāmies ar “Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros”. Tā dziedam gadu no gada, un nu jau arī tas kļuvis par tradīciju.
Skolas priekšā pie karogiem un spēka zīmēm izvietojām lāpas un pievienojām savas svecītes jau šeit degošajām. Brīdi uzkavējāmies gaisotnē, ko paši bijām palīdzējuši radīt. Vidē ap skolu aizkustinoši skanēja “Uz krustcelēm mazs bērniņš”.
Zālē ievadvārdus sacīja Egils Neliuss. Viņš uzsvēra, ka pieminot karavīrus, kas cīnījās par Latvijas brīvību, šajā laikā pieminam arī Ukrainas karavīrus, kas jau trešo gadu aizstāv pret iebrucējiem ne vien savu zemi, bet arī kaimiņus.
Egils pievērsa uzmanību, ka svētku rotājumā iekļautas svecītes Ukrainas karoga krāsās un pastāstīja, ka sedziņa nākusi no kara pārņemtās Ukrainas. To sūtījusi kā pateicību kāda māte, kura kara sākumā kopā ar bērniem bija radusi patvēŗumu Stelpē.
Svētku uzrunu teica Mārtiņš Mediņš. Viņš pauda cerību, ka Latvijas valdība spēs gādāt par mūsu valsts drošību un ka nākotnē neatkārtosies līdzīgi apkaunojošas situācijas, kā tas bija ar Rēzeknes pusē nokritušo Krievijas dronu.
Koncerta sākumā Jānis Auzāns pastāstīja par mirkļiem, kas viņu ceļā uz Stelpi dziļi aizkustinājuši.
Braucot caur Vecumniekiem, viņš redzējis kādu jaunieti jaunsarga tērpā, nesot degošu lāpu.
Iebraucot Stelpē, viņš redzējis kādu vīru ejam ar karogu. Tas acīmredzot bija Egils Neliuss, kurš tajā brīdī devās uz lāpu gājiena pulcēšanās vietu.
Šie mazie, tomēr zīmīgie notikumi esot spējuši Jāni tā saviļņot, ka koncerta sākumā viņam aizlūzusi balss.
Brāļi Auzāni koncerta laikā daudz runājot. Tā teica viņi paši. Brāļi tiekoties diezgan reti, tāpēc vienīgā iespēja parunāties esot uz skatuves.
Mazliet viņi runāja gan. Bet katrs vārds bija vietā – dzirkstošs, asprātīgs, ātrs. Tāpēc koncerta laikā netrūka arī smieklu.
Bet noslēgumā dziedošie brāļi saņēma aplausus, skatītājiem pieceļoties kājās.
“Šeit ir neticami jauka publika,” secināja Atis Auzāns. To tūdaļ steidzās apstiprināt arī Jānis.
Kad izskanējusi pēdējā dziesma, sarīkojuma veidotāja Sandra Neliusa paņēma rokās ziedus un spēra soli skatuves virzienā, gaidot piemērotu brīdi pateikties māksliniekiem. Taču, aplausiem nerimstoties, brāļi sagatavojās vēl vienai dziesmai.
Ata vērīgajam skatienam nebija paslīdējusi garām Sandra ar ziediem.
“Ak, jums tie ziedi jātur!” viņš teica. “Tie droši vien domāti mums. Bet jums tie vēl jāpatur!”
Uz to Sandra atbildēja: “Tas nekas! Es varu ilgi turēt!”
Daudz ziedu un labu vārdu mākslinieki saņēma no Stelpes skatītājiem. Atis un Jānis Stelpē koncertēja pirmo reizi. Gaidīsim reiz atkal ciemos!
