OLIŅTANTE UN VIŅAS TRĪS MEITAS
Reiz es aizbraucu uz mājām pie kādas vecākas sieviņas, kuru mēs tagad saucam par Oliņtanti, un jautāju, vai tad viņai neviena bērna nav. Viņa atbildēja, ka esot trīs meitas.
Es jautāju tālāk:
“Cik bieži tavas meitas atbrauc ciemos?”
Sieviņa kavējās ar atbildi, bet pēc tam sāka tā izvairīgi:
“Jā, mācītāj, tagad jau tādi laiki! Viņas ir aizņemtas, viņām ir maz laika.”
“Bet cik bieži viņas atbrauc?” es nerimos.
“Nūūū… trīsreiz gadā jau būs,” sieviņa negribīgi atbildēja un tūdaļ pat piebilda “Tagad jau tādi laiki, tādi laiki….”
“Ak laiki tādi?” es tikai noteicu.
Tai pašā dienā uzmeklēju vienu no viņas meitām. Viņa, kā izrādījās, ieņem diezgan augstu amatu pašvaldībā, ziniet, reģistrē tur kaut ko.
Aizbraucu uz to pašvaldību un jautāju, vai tur tāda strādā. Man atbildēja, ka strādājot gan un pateica, kurā stāvā un kabinetā.
Kāpu pa kāpnēm augšā un pie sevis domāju, ko lai es viņai saku. Bet tad nolēmu to atstāt Dieva rokās un teikt to, kas pirmais būs uz mēles.
Pieklauvēju un atvēru durvis. Tur viņa stāvēja un izskatījās iztraucēta. Es teicu, ka esmu viņas mātes mācītājs. Tālāk teicu, ka viņai ir divas iespējas: vai nu mainīt attieksmi pret savu māti vai arī lūgt Dievu lai mani pārceļ uz citu vietu. Jo, ja viņa savu attieksmi nemainīs, es viņu nelaidīšu mātes bērēs, kad tā būs mirusi, jo es negribu, ka baznīcā tiek spēlēts teātris, raudāts pie zārka un tēlots, cik māte bijusi dārga. To pasacījis, atvadījos.
Kad otrā dienā sastapu Oliņtanti, viņa iesaucās: “Mācītāj, jūs gan esat brīnumdaris! Vakar pēc jūsu ciemošanās atbrauca mana meita, šodien atbrauca vēl viena un vakarā braukšot arī tŗešā!”
Kopš tā laika pagājuši seši gadi, bet meitas joprojām katru nedēļu brauc ciemos pie mātes.
Mūsdienās jau cilvēki nemirst no vecuma vai slimībām. Viņi mirst no tā, ka nav nevienam vajadzīgi. Neaizmirsīsim savus vecākus, ļausim viņiem justies svarīgiem un vajadzīgiem. Teiksim labus vārdus jau tagad un netaupīsim tos bēru mielastam, lai vēlāk pašiem nav žēl, ka neesam tos teikuši.