Trešdien, 27. novembrī Stelpes skolas zālē notika tikšanās ar mācītāju Andreju Mediņu.
Viena no pasākuma organizatorēm, vēstures skolotāja Aloida Baķe pateicas mācītājam par saturīgo vēstījumu.
Mācītājs runāja par to, cik svarīgi ir veltīt otram cilvēkam laiku, ļaut viņam justies vajadzīgam un mīlētam. Ikvienam ir vajadzīgi atzinīgi vārdi. Mūsdienu sabiedrības lielākais bezjēdzīgums ir tas, ka mēs šos labos vārdus nesakām, kamēr cilvēks ir dzīvs un starp mums, bet gan taupām tos bēru mielastam.
Uz pasākumu bija atnākuši ap 9o cilvēki.
Mācītāja Andreja Mediņa stāsti
(Pārstāstījis Egils Neliuss)
OLIŅTANTE UN VIŅAS TRĪS MEITAS
Reiz es aizbraucu uz mājām pie kādas vecākas sieviņas, kuru mēs tagad saucam par Oliņtanti, un jautāju, vai tad viņai neviena bērna nav. Viņa atbildēja, ka esot trīs meitas.
Es jautāju tālāk:
“Cik bieži tavas meitas atbrauc ciemos?”
Sieviņa kavējās ar atbildi, bet pēc tam sāka tā izvairīgi:
“Jā, mācītāj, tagad jau tādi laiki! Viņas ir aizņemtas, viņām ir maz laika.”
“Bet cik bieži viņas atbrauc?” es nerimos.
“Nūūū… trīsreiz gadā jau būs,” sieviņa negribīgi atbildēja un tūdaļ pat piebilda “Tagad jau tādi laiki, tādi laiki….”
“Ak laiki tādi?” es tikai noteicu.
Tai pašā dienā uzmeklēju vienu no viņas meitām. Viņa, kā izrādījās, ieņem diezgan augstu amatu pašvaldībā, ziniet, reģistrē tur kaut ko.
Aizbraucu uz to pašvaldību un jautāju, vai tur tāda strādā. Man atbildēja, ka strādājot gan un pateica, kurā stāvā un kabinetā.
Kāpu pa kāpnēm augšā un pie sevis domāju, ko lai es viņai saku. Bet tad nolēmu to atstāt Dieva rokās un teikt to, kas pirmais būs uz mēles.
Pieklauvēju un atvēru durvis. Tur viņa stāvēja un izskatījās iztraucēta. Es teicu, ka esmu viņas mātes mācītājs. Tālāk teicu, ka viņai ir divas iespējas: vai nu mainīt attieksmi pret savu māti vai arī lūgt Dievu lai mani pārceļ uz citu vietu. Jo, ja viņa savu attieksmi nemainīs, es viņu nelaidīšu mātes bērēs, kad tā būs mirusi, jo es negribu, ka baznīcā tiek spēlēts teātris, raudāts pie zārka un tēlots, cik māte bijusi dārga. To pasacījis, atvadījos.
Kad otrā dienā sastapu Oliņtanti, viņa iesaucās: “Mācītāj, jūs gan esat brīnumdaris! Vakar pēc jūsu ciemošanās atbrauca mana meita, šodien atbrauca vēl viena un vakarā braukšot arī tŗešā!”
Kopš tā laika pagājuši seši gadi, bet meitas joprojām katru nedēļu brauc ciemos pie mātes.
Mūsdienās jau cilvēki nemirst no vecuma vai slimībām. Viņi mirst no tā, ka nav nevienam vajadzīgi. Neaizmirsīsim savus vecākus, ļausim viņiem justies svarīgiem un vajadzīgiem. Teiksim labus vārdus jau tagad un netaupīsim tos bēru mielastam, lai vēlāk pašiem nav žēl, ka neesam tos teikuši.
MAZĀ ELIASA BRĪNUMAINĀ IZVESEĻOŠANĀS
Ja cilvēks lūdz Dievu, tad ir svarīgi, lai viņš ticētu, ka brīnumi var notikt. Ja cilvēks saka, ka kaut kas nevar notikt, tad viņš, tā sacīdams, aizcērt durvis Dieva priekšā un neļauj Viņam rīkoties.
Mazais Eliass pakļuva zem auto. Viņu smagā stāvoklī nogādāja slimnīcā. Viņam bija sadragāts galvaskauss.
Ārsti teica, ka Eliasam nav cerību palikt dzīvam. Tomēr es jutu, ka caur šo nelaimi Dieva spēkam jātop redzamam un turpināju lūgt. Turpināja lūgt arī viņa vecāki.
Mazā Eliasa smadzeņu garozā sāka parādīties dzīvības impulsi. Galvaskauss, kura kaulu gabali bija tikai tā salikti kopā, sāka saaugt. Drīz Eliass bija pavisam vesels.
Viņš iemācījās no jauna runāt un staigāt, un šodien ir priecīgs un rotaļīgs kā lielākā daļa bērnu viņa vecumā.
DĀVINĀŠANA VAI ATPIRKŠANĀS?
Ja kāds vēlas kādam ko dāvināt, tad lai viņš uzdāvina sevi, savu laiku.
Nesen veikalā dzirdēju sarunu. Sieva teica:
“Klau, kādu sūdu lai tai Mildai nopērk?”
“Varbūt šo te?” atsaucās vīrs.
“Bet tas taču ir liels sūds!”
“Tas nekas, ka tik kaut kas nopirkts!”
Klausījos un domāju, kāda jēga šādai dāvanai. Tā ir nevis dāvana, bet atpirkšanās. Šādas dāvanas krājas kaut kur plauktos pat neizsaiņotas. Tās nevienam nesagādā prieku.
Vislabākā dāvana ir veltīt cilvēkam laiku un uzmanību, ļaut viņam justies vajadzīgam un novērtētam.