2024. gada 30. novembrī pie Stelpes skolas notika tradicionālais Ziemassvētku egles iedegšanas sarīkojums. Pēc tam zālē baudījām sirsnīgu koncertuzvedumu SARUNAS UN DZIESMAS, kurā uzstājās aktieris Rūdolfs Plēpis, dziedātāja Viktorija Plēpe un mūziķis Valdis Zilveris.
Egles iedegšanas brīdi ar dziesmām mums gaidīt palīdzēja bērnu ansamblis DOMINO no Skaistkalnes, ko vada skolotāja Ingrīda Zemļinska.
Jautru pikošanos, kaut arī nebija sniega, sarīkoja rūķi Vita Vēvere un Inese Priede.
Tad Rūdolfs Plēpis, savu pavadītāju atbalstīts, ieņem vietu uz skatuves Stelpes skolā, kur iepriekšējo reizi uzstājies pirms 9 gadiem. Turpat līdzās būs viņa meita – dziedātāja Viktorija Plēpe. Pie klavierēm apsēžas Valdis Zilveris. Daži sprigani akordi, un tūdaļ jau Rūdolfa fascinējošais balss tembrs liek skatītājiem noprast, ka uzvedums būs straujš, dziļš, emocionāls.
“Kas man slava un gods, un publikas aplausi ar’,
Ja man salauzta sirds, ja tev salauzta sirds sāp dienu un nakti, ak!”
Dziedājumam pievienojas Viktorija. Dziesmas kulminācija mūs satver un paceļ augstāk par zemi. Kad jau izskanējis iespaidīgais klavieru fināls, saprotam, ka būsim šīs trijotnes varā līdz koncerta beigām.
Viktorija intervē Rūdolfu par viņa teātra gaitām. Rūdolfa stāstījums mijas ar dziesmām. Andersena pasakas, Poruka un Friča Bārdas dzeja, piedzīvojumu stāsti – viss savijas krāsainā priekšnesumā, kas liek mums gan smieties, gan raudāt. Cilvēcība, iejūtība, sirsnība un mīlestība, tas, pēc kā ikviens dziļi sirdī ilgojas, gūst jaunu apliecinājumu šajā vakarā.
Valdis spēlē. Brīžiem viņš iesaistās sarunā, palīdz Rūdolfam izstāstīt kādu stāstu, atgādina kāda notikuma detaļas. Bet galvenokārt viņš liek runāt klavierēm. Ar tām viņš veido klusinātu fonu stāstiem, pilnskanīgu pavadījumu dziesmām.
Tikai kad Viktorija piesaka dziesmas no izrādes par sunīti Pifu, Valdis ņem rokās akordeonu un kā rotaļājoties izzīmē ar to jautrās melodijas.
Kad skan ievads dziesmiņai par krustmāti Agati, sāk dziedāt publika, jo pazīst šīs skaņas. Tas šķiet negaidīti, tomēr Rūdolfs neizrāda izbrīnu. Viņš iestājas tieši laikā. Un tad jau iemīļotais meldiņš viļņojas kopīgā dziedājumā.
Laiks paiet nemanot. Kad sarīkojums tuvojas beigām un glāsmaini izskan “Lēni, lēni dieviņš brauca”, skatītāji pieceļas kājās un aplaudē. Tad vēl brīdi visi nekustīgi stāv, īsti nespēdami atgriezties no šī ceļojuma.
Kas tikko bija? Kā tas vispār iespējams? Kā Rūdolfs to spēj?
Visiem taču zināms, ar kādu smagu acu problēmu viņam nākas sadzīvot! No kurienes šis spēks, šis skatuves prieks? No kurienes pārliecinošā spēja likt mums sajust viņa uzburto pasauli reālāk par telpu ap mums?
Jā, kas viņam tagad slava un gods! Kas viņam aplausi! Tikai mīļo tuvinieku, uzticamo draugu klātbūtnei un iejūtīgai saspēlei ir svars!
Salauztā sirds, par ko Rūdolfs tik izjusti dzied, nav tikai viņa paša darīšana. Paradoksālā kārtā caur to viņa drosme, tīģera gars kļūst redzams īpaši skaidri. Viktorijai un Valdim palīdzot, tas kļūst par dziedinošu eliksīru mums, viņu mākslas baudītājiem.
PALDIES JUMS, MĪĻIE – RŪDOLF, VIKTORIJA, VALDI!
Paldies par tehnisko nodrošinājumu Dmitrijam Gridjuško! Dmitrija uzdevums šoreiz bija īpaši sarežģīts, jo bija gandrīz vienlaicīgi jāatrodas divās vietās – zālē un ārā pie egles.
Paldies pagasta nodaļas darbiniekiem, kuri gādāja, uzstādīja un pušķoja egli!
Paldies katram, kurš dāvāja noderīgas lietas dzīvnieku patversmes MEŽAVAIROGI atbalstam!
