– Kāds kvantu fiziķis teica – nevajag apvainoties, bet neviens kvantu fiziķis nesaprot, kas ir kvantu fizika. Mēs tikai mācāmies to. Tā arī mūsdienās, īpaši Rietumu pasaulē, karmas jēdzienu ekspluatē, nesaprazdami, ko tas īsti nozīmē. Labākajā gadījumā lieto pragmatiskā nozīmē, kā Bībelē teikts – ko sēsi, to pļausi. Karmai tāpat kā vulkānam ir daudz līmeņu. Karma ir informatīva notikumu secība, kas ierobežo ķermeni, prātu. Tāpēc ir muļķīgi cīnīties ar dzīvi un domāt, ka jācīnās. Ir jārada apstākļi.

– Jūs domājat rāmjus, kuros sabiedrība jānotur?

– Jā rāmji, kur cilvēkus kā mazus cālēnus tur ierobežojumā, lai viņi zina savu vietu..Tāpēc uz karmu var skatīties no daudziem līmeņiem.

Pirmais. No absolūtā viedokļa karmas nav. Tā ir koncepcija, kādā veidā dzīvas būtnes interpretē sev duālā sistēmā sevi un Dievu vai likumus, vai sauļu sistēmas, vai astrofiziku. Kvantu fizikā mēģina runāt par cēloņiem un sekām, to pašu, ko budisms. Tanī pašā reizē kvantu fiziķi saka – bet kas tad ir pirmcēlonis? Kas ir tas, kas novēro novērotāju sarežģītajā sistēmā? Līdz ar to kvantu fizika apjūk un sāk šaubīties, vai vispār ir brīvā izvēle un vai ir karma.

Otrs līmenis. Mēs uzskatām, ka pasaule pastāv prātā. Tas ir mentālās konstrukcijas produkts, hologrāfisks, kurā subjekts un objekts izspēlē savas attiecības. Bet tas ir tikai pieņēmums, kā digitāla spēle, kur nav nozīmes, kāda ir karma, vai ir karma, jo viss ir tikai informācija, kas izšķīst tukšumā.

Trešais ir pragmatiskais līmenis, kurā pārsvarā visi atrodamies – ka tiešām pastāv cilvēki, ka katrs ir savas laimes kalējs un pārējās muļķības, kurās tiekam maldināti un audzināti, lai būtu kaut kāda konvencija, lietu kārtība sabiedrībā. Šajā līmenī attīstās karmas veidi, par kuriem varam runāt. Karmu apskata tikai viszemākajā attīstības līmenī, kādā atrodamies mēs, cilvēce. (..)

Vēlreiz aplūkosim jēgas bezjēdzību. Skaidrs, ka šajā milzīgajā spēlā, kas ir eksistence ar bezgalīgiem līmeņiem, pastāv dažādas uztveres. ”Pār muļķiem zvaigznes valda, bet viedais pats sev ceļu izvēlas”- Tamāra Globa savā žurnālā reiz tādu izaicinošu teikumu ierakstīja. Tā ir iespējamība, par ko jūs runājat. Bet padomājiet, ja visiem cilvēkiem būtu brīvā griba un viņi visi realizētu to, ko grib! Pasaule eksistētu varbūt desmit, augstākais piecpadsmit sekundes. Nevar dot brīvo gribu aklam cilvēkam, kas stāv aizas malā, viņi visi nokritīs lejā.

– Uzskatīsim to par dabisko atlasi, kas pastāv dabā.

– Kuras diemžēl tagad vairs nav, tāpēc izgudro karus un tamlīdzīgas lietas. Ja cilvēki tiešām sasniedz ļoti augstu attīstības līmeni, kļūst apskaidroti, viņiem ir absolūtas spējas ietekmēt laiku, matēriju un enerģiju, tad šādi cilvēki nekad neko nav mainījuši savā dzīvē. Viņi pateikuši to, ko Jēzus Kristus vai Buda Gautama, vai Maitreija, vai Ramalinga – viņi varēja miljoniem cilvēkus izārstēt. Kāpēc viņi to nedarīja? Vai grāfs Senžermēns, kurš,kā pats izteicās, divus miljonus pareizu lēmumu pieņēmis cilvēces labā, reformējot tā laika pagrimušo, aristokrātisko, ambiciozo Eiropas kultūru. Viņš teica – es neko neesmu izmainījis. Jēzus Kristus teica – atnācu tikai piepildīt. Tad par kādu karmu mēs varam runāt, ja viņi atnākuši tikai piepildīt?

Cēloņi un sekas – tas ir duāls likums, bet eksistence ir neduāla. Tātad pašā saknē iznāk, ka viens režisors spēlē gan labo, gan slikto aktieri un pats arī skatās, jo neviena cita nav. Ja izprot tāda līmeņa sistēmu, tad karma ir informācijas secība, kurā kosmiskā apziņa var novadīt savu informāciju. (..)

Jautājums par brīvo gribu kvantu fizikā ir viens no galvenaijiem. Ir pierādīts, ka novērotājs ietekmē novērojumu. Tieši novērotājs ietekmē, vai kvanti būs daļiņas vai viļņi. Jautājums ir par to, vai jau bija determinēts tas, ka viņš novēros. Atkarībā no tā, kā tu domā, rīkojies, kā tu novēro, tu maini potencialitāti par realitāti. Šajā brīdī parādās tas, ko mācīja Buda un Jēzus Kristus – ko sēsi, to pļausi. Visam ir cēlonis. Protams! Tikai jāsaprot, ka cēlonis un sekas ir viena apļa divi gali, kas ir savienoti. To var saprast tikai apskaidrotā līmenī. Bet lai šiem izdomātiem, hologrāfiskiem, digitāli nereāliem tēliem, kas ir cilvēki, būtu interesanti dzīvot, viņiem vajag dot uzdevumus. Tāpēc šajā iluzorajā, hologrāfiskajā spēlē tomēr ir paredzēts, ka iluzorās, nereālās, dzīvās būtnes izspēlē kosmiskās drāmas jēgu, kurā it kā jāievēro karma. Bet! No kurienes nāk nodoms cilvēkā? Jo vispi
rms ir nodoms, pēc tam – rīcība. Tas nav skaidrs, ne zinātne, ne ezotērika nevar izteikties.

Nav pieļaujams, ka mēs ļoti interpretējam seno svēto praviešu rakstus, kas arī ir determinēti, domāti citai paaudzei. Tomēr sabiedrības attīstības un intelektualizācijas dēļ ir jāievēro šie likumi. Tie noder, kaut arī skan primitīvi. (Labāk nomazgāt rokas pēc tualetes un tad ēst.)

-Būsim atklāti, mēs visi neesam apskaidroti un nemākam sevi piepildīt. Tāpēc augstākās zināšanas visi neizpratīs. Varbūt tiešām esam pēc viena šablona “izgatavoti”, bet mēs tajā kolektīvi neprotam sevi iemērīt. Tālab savu ceļu vai dzīves jēgu, vai atbildes uz jautājumiem meklēsim, kā nu protam un saprotam.

-Gan jums taisnība, gan, manuprāt, varētu uz to paskatīties citādāk.Ja saprotam, ka cilvēciskais ego nav tas, kurš rada dzīvības enerģiju, kurš rada DNS, tad ir jautājums, kas to visu dara. Apskaidrība nav iespējama tik ilgi, kamēr tev liekas, ka esi tu un ka kaut kas nav kārtībā.

-Paskaidrojiet, lūdzu!

-Kamēr domāsi, ka tu esi Pēteris vai Anna un kaut kas nav kārtībā ar šo pasauli, apskaidrība nav iespējama. Apskaidrība ir tāds stāvoklis, kad ir totāla vienotība un tiek realizēts iluzorās esamības tukšums, viss ir tikai tīrā apziņa.Tad kā var būt ideja, ka kaut kas nav kārtībā? Kad Buda apskaidrojās, viņš neredzēja, ka kāds būtu neapskaidrota būtne. Tātad ideja pastāv tikai interpretācijā. Piemēram, cilvēks tic tikai tam, ko redz. Un redz tikai to, kam tic. Apburtais loks.

-Nepiekrītu. Cilvēks var meklēt izskaidrojumu tam, kam pats netic, lai apjēgtu, kāpēc tic pārējie.

-Bet pieredze ir cilvēka aprobežotība, nevis Dieva kļūda.Tāpēc Buda Gautama nerunāja par astroloģiju, par numeroloģiju, par planētām. Viņš teica – tu iepazīsti savu prātu, kurš rada visu, elli un paradīzi. Jo ārpus prāta nav nekas. Kad tiksi vaļā no prāta vai apskaidrosies, tad sapratīsi visu. Prāts nav spējīgs izprast ne cēloņu-seku likumību, ne karmu, ne novest cilvēku pie svētlaimes. Ja domājat, ka pieiesiet pie kompjūtera un apskaidrosieties, tā ir kļūda. Kompjūters rēķina. Izslēdzot kompjūteru un aizejot pie Gaujas, jūs varat apskaidroties, jo prāts ir process. Process ir nereāls, reāls ir tikai novērotājs. Bet novērotāju nevar atraut no procesa, tāpat kā ziedu nevar atraut no smaržas, medu no salduma. Kas bija vispirms? Saldums vai medus? Mēs redzam sekas, nevis iemeslus, un visu laiku ēna grib saprast ēnas metēju.

-Tas nozīmē prāta konstrukcijas, kurās jūtos labi.

-Jā, lieliski. Vai esat gatava mācīties tālāk un saprast, ko zaudējat? Jo Jēzus Kristus ir teicis – ja gribi mani atrast, pazaudē sevi. Jūs atvērāt to failu, ko (analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs) Jungs ir teicis, komentējot “Tibetas mirušo grāmatu” – ka Rietumu cilvēks nav spējīgs attīstīties tālāk par ceturtās klases līmeni, kurā viņš arī iesprūst, ja kopā jābeidz deviņas klases. Ja cilvēks baidās pazaudēt savu piederību, savu svarīgumu, savu es, savu komfortu “es” zonā, tad tā ir aprobežotība. Lai kāds tu būtu Nobela prēmijas laureāts, tu esi aprobežots, ja esi vienu molekulu iedzinis stūrī un domā, ka esi kaut ko sasniedzis. Tā ir niecība, ko tu saproti.

Visiem iesaku izlasīt grāmatu “Iztēles logs”. Tā apliecina izcili inteliģentā kvantu fiziķa Amita Gosvami integrālo pieeju starp moderno kvantu fiziku un seno viedumu. Ārkārtīgi iedvesmojoša intelektuāla grāmata, kas var palīdzēt saprast, ka svarīga ir nevis karma, bet kā tu tajā jūties. Divi sēž cietumā, viens visu laiku pa logu redz dubļus, otrs zvaigznes. Un kā tu jūties?

Tāpēc iekšējā pašapzināšanās ir brīva no karmas, jo karma ir informatīva notikumu secība, kas ierobežo ķermeni, prātu.Tāpēc ir muļķīgi cīnīties ar dzīvi un domāt, ka jācīnās. Ir jārada apstākļi. Latviešiem ir nevis jācīnās ar sekām, ar Krievijas impērijas vai Eiropas impērijas sekām, bet jārada apstākļi vai cēloņi.

-Latvieši dzīvo pagātnē, vai piekrītat? Kaut arī šodien varētu veidot citādu dzīvi, tādu, kas radīs sekas rīt.

-Vēsture ir jāciena un jāatceras, bet tajā nav jādzīvo. Jādzīvo ir šodienā, bet ir ļoti grūti dzīvot šeit un tagad. Tā ir augstākā māksla. Tāpēc svarīgi latviešiem ir darīt to, ko darīja specdienesti, kad eksperimentēja ar prāta un gribas enerģiju. Kādā Amerikas pilsētā sanāca vairāki desmiti viedu cilvēku, kas iedziļinājās savā garīgajā kvantu apziņas enerģijas laukā un ģenerēja, apzināti konstruēja mieru, labestību, gudrību, līdzjūtību. Nedēļas laikā pilsētā par 75% samazinājās vardarbība. Tas nozīmē, ka apzinīgumam un atbildībai ir milzīga nozīme. Tā ir dievišķa izaugsme. Visi tik šausmīgi apmierina caur ezotēriku, jogu, astroloģiju savas ego īpašības, nokārto savu mazo, svarīgo dzīvīti.Bet kāpēc tu to dari? Protams, tu to vari, bet tas ir viss, ko izdarīsi. Ļoti svarīga ir kosmiska, planetāra, psihoekoloģiska doma. Vienotības doma. Un es zinu, ka Latvijā ir tūkstošiem tādu cilvēku
, kas intuitīvi jūt šīs lietas. Arī Eiropā un citur dzimst jauna paaudze, kas līdzapzinās šo lielo domu, kas ir gudri būt uz Zemes. Tur ir tā jēga.(..)

-Kā tad ar jautājumu, kas es esmu?

-Tikai jautājums ”kas es esmu?” nerada izpratni. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks, kurš to izsaka, pats strādā tajā “sistēmā”. Kā Mahatma Gandijs. Viņš pateica, es tagad badošos, kamēr jūs sapratīsiet, ko gribēju teikt – ka nevar ar varu uzvarēt ļaunumu. Un astoņsimt miljoni viņam pakļāvās un badojās.

Svarīgi ir, lai tas, kurš runā, strādā ar sevi. Tauta sarežģītas, garīgas struktūras degradē, jo grib maizi un baudu. Tāpēc problēma nav vadītājos, bet tautā. Katram vadītājam jāmeklē ļoti sarežģītas metodes, kā pārvaldīt tautu, jo pamatmasa negrib attīstīties. Cilvēks grib būt laimīgs visvairāk pats. Tāpēc Latvijai ir grūti, jo problēma ir mūsos. Ja cilvēks zinātu patiesos gribas un karmas likumus, viņš varētu kļūt beidzot tiešām laimīgs.

Satikos ar kādu universitātes profesoru fizikā, un viņš teica – Kalofornijā zinātnieki, fiziķi nodarbojas ar meditāciju. Mēs atpaliekam 30-40 gadus no inteliģentās Rietumu pasaules informatīvā izpratnes un pašapziņas līmeņa. Tāpēc, jo esi dziļāk apzinājies pašpietiekamību, dari savu! Nav jācīnās ar sekām, nav jācīnās ar to, kas ir bijis. Māksla ir ļaut notikt šim brīdim un pieņemt to. Tajā brīdī tevī dzēšas karmas informācija.

Es ticu, ja miljons Latvijas iedzīvotāju katru dienu veltītu pusstundu sinhronai meditācijai, lai saprastu lielās vērtības, desmit gadu laikā šī būtu labākā valsts pasaulē. Ir jābūt iekšējam garīgam darbam, ko negribas reāli darīt, bet visi grib laimīgi dzīvot. Tāpēc, nākot uz interviju, domāju, lai mūsu mīļajā Latvijas telpā veidotos tāds gaismas kristāls, ka mūsu Latvija būtu atpazīstama tieši ar nemateriālo, garīgās, kosmiskās apziņas, Dieva cilvēka veidošanas telpu, kur cilvēki grib mācīties veidot savu dievišķo, harmonisko, kosmisko potenciālu, nevis pirkšanas un pārdošanas mākslu. Svarīgi, ka Latvijā ir daudzi desmiti centru, kuros labas meitenes un zēni pasniedz gudras lietas un cenšas no sirds. Es to zinu. Neordināri cilvēki ir Latvijas zemes sāls, to vajag apzināties un izcelt. Šajā tautā un cilvēkos ir milzīgs potenciāls, ka neesam pilnīgi kokakolas saēsti.

Latvijā izjūt psihisko nepiepildītību, dusmas, nenovīdību, alkatību. Bet tu jau to veido. Tā ir tava psihiskā reakcija, un prāta matēriju visi sajūt fiziskā līmenī. Tāpēc, es domāju, ir cilvēki, kas aizbrauc. Tie īstie tomēr neaizbrauc. Protams, Latvijas teritorija nav vienīgā telpa, kur meklēt patiesību, bet enerģētiskais aparāts, no kā veidoti Latvijā dzīvojošie cilvēki, ir ārkārtīgi interesants. Šī aparāta spēja uztvert kvantu laukus vai informācijas programmas ir lieliska. Tāds potenciāls varbūt ir palicis tikai Tibetā, Sibīrijā un Skotijā. To vajag novērtēt, tas ir Latvijas gaismas kvants – tīrā latviešu meitene un tīrais latviešu puisis, kam ir kosmiskā apziņa, kura ir kas vairāk par pirkšanu un pārdošanu.

Nav visam jāpiekrīt, jo kopā mēs attīstāmies caur zināšanām, strīdiem, meditācijām. Jo vairāk zinām, jo mazāk metamies galējos apgalvojumos. Šī raksta uzdevums ir mudināt apdomāt, lai cilvēki ir uzmanīgi savā attīstībā, savos apgalvojumos. Jebkurš apgalvojums vienmēr ir ierobežots apgalvojums. Arī tas, ko es stāstu. Svarīgi ir praktizēt dzīves uzmanību! Varbūt tā ir universāla panaceja karmas uzlabošanai vai dzēšanai. Kā Buda teica, mīli katru brīdi un mīli visu, jo tas viss tūlīt pāries. Tāpēc dziļa līdzjūtība, mīlestība un spēja redzēt pasauli kā Dieva informācijas apziņas atspoguļojumu šeit un tagad, ka viss ir kārtībā un atliek vien to ieraudzīt, ir universāla dezintoksikācijas tabletīte, kas dzēsīs to, ko darīsiet. Tāpēc, ka līdzjūtība, mīlestība un sevis izpratne ir jaudīgs mehānisms. Tikai sevis izpratnē var dzimt līdzjūtība un mīlestība, to nevar iemācīt mākslīgi. Tāpēc tajā
spēlē tik un tā ir jāiedalās, rokas ir jāmazgā!

(no Antras Gabres intervijas ar Pēteri Kļavu “Praktiskā Astroloģija, 2013.Decembris”)

Rakstu iesūtīja Valdis Rusiņš

Viņš rādīja attēlus par Space Shuttle, kurš spēj uzvesties reizē kā lidmašīna un kosmosa kuģis. Viņš stāstīja par ātrāko pasažieru lidmašīnu pasaulē – Concorde.

Vēl par šo pasākumu lasi šeit >>>>>

Bilžu galeriju skaties šeit >>>>>

Kādā bildē bija redzama izlūklidmašīna Stealth, kura ir praktiski nedzirdama un radariem neredzama.

Ians pastāstīja arī par moderniem iznīcinātājiem, kuri spēj pacelties vertikāli un piezemēties uz kuģa klāja. Esot pat tādas lidmašīnas, kuras spējot lidot atpakaļgaitā.

Tomēr visi iepriekš minētie un rādītie aparāti esot tikai raupji dzelzsgabali salīdzinot ar kādu izcilu lidaparātu, kurš spēj nevainojami manevrēt visos virzienos, ir pilnīgi nesaskatāms radaros un piezemējas pat uz vertikālas virsmas.

Klausītāji ieinteresēti gaidīja, kad Ians beidzot parādīs bildi, kurā šis lidaparāts redzams. Un bilde nāca. Bet ko gan mēs tajā ieraudījām!? Parastu mušu!

Patiešām, vai mēs ikdienā iedomājamies par to, cik izsmalcināti un sarežģīti ir veidota mūsu parastā muša, pret kuru mēs izmantojam visādus līdzekļus, lai tā netraucētu mūsu gaitās?

Bet tas vēl nebūtu nekas. Nopietni ļaudis, pat tādi, kas ar zinātni saistīti, cenšas mūs pārliecināt, ka šis, augstām tehnoloģijām pārpilnais lidaparāts radies – liela sprādziena rezultātā.

Arī Tu, lasītāj, droši vien būsi dzirdējis leģendu par to, ka Visums, zeme, dzīvība uz tās un, tātad, arī muša radusies Lielā Sprādziena rezultātā, kurš it kā esot noticis pirms miljoniem gadu. Neviens nevar īsti atbildēt, kas tur sprāga, bet sprādziens esot bijis.

Citi zinātnieki uzskata, ka mušu, kā arī visu dzīvo un nedzīvo, kas pasaulē atrodams, uzbūvējis gudrs un prasmīgs Meistars, ko bieži sauc par Dievu.

Ians netic, ka muša ir radusies no sprādziena. Viņš domā, ka to radījis Dievs.

Kā domā Tu, lasītāj?

Vēl par šo pasākumu lasi šeit >>>>>

Bilžu galeriju skaties šeit >>>>>

Ja kāds vēlas kādam ko dāvināt, tad lai viņš uzdāvina sevi, savu laiku.

Nesen veikalā dzirdēju sarunu. Sieva teica:

“Klau, kādu sūdu lai tai Mildai nopērk?”

“Varbūt šo te?” atsaucās vīrs.

“Bet tas taču ir liels sūds!”

“Tas nekas, ka tik kaut kas nopirkts!”

Klausījos un domāju, kāda jēga šādai dāvanai. Tā ir nevis dāvana, bet atpirkšanās. Šādas dāvanas krājas kaut kur plauktos pat neizsaiņotas. Tās nevienam nesagādā prieku.

Vislabākā dāvana ir veltīt cilvēkam laiku un uzmanību, ļaut viņam justies vajadzīgam un novērtētam.

Ja cilvēks lūdz Dievu, tad ir svarīgi, lai viņš ticētu, ka brīnumi var notikt. Ja cilvēks saka, ka kaut kas nevar notikt, tad viņš, tā sacīdams, aizcērt durvis Dieva priekšā un neļauj Viņam rīkoties.

Mazais Eliass pakļuva zem auto. Viņu smagā stāvoklī nogādāja slimnīcā. Viņam bija sadragāts galvaskauss.

Ārsti teica, ka Eliasam nav cerību palikt dzīvam. Tomēr es jutu, ka caur šo nelaimi Dieva spēkam jātop redzamam un turpināju lūgt. Turpināja lūgt arī viņa vecāki.

Mazā Eliasa smadzeņu garozā sāka parādīties dzīvības impulsi. Galvaskauss, kura kaulu gabali bija tikai tā salikti kopā, sāka saaugt. Drīz Eliass bija pavisam vesels.

Viņš iemācījās no jauna runāt un staigāt, un šodien ir priecīgs un rotaļīgs kā lielākā daļa bērnu viņa vecumā.

Reiz es aizbraucu uz mājām pie kādas vecākas sieviņas, kuru mēs tagad saucam par Oliņtanti, un jautāju, vai tad viņai neviena bērna nav. Viņa atbildēja, ka esot trīs meitas.

Es jautāju tālāk:

“Cik bieži tavas meitas atbrauc ciemos?”

Sieviņa kavējās ar atbildi, bet pēc tam sāka tā izvairīgi:

“Jā, mācītāj, tagad jau tādi laiki! Viņas ir aizņemtas, viņām ir maz laika.”

“Bet cik bieži viņas atbrauc?” es nerimos.

“Nūūū… trīsreiz gadā jau būs,” sieviņa negribīgi atbildēja un tūdaļ pat piebilda “Tagad jau tādi laiki, tādi laiki….”

“Ak laiki tādi?” es tikai noteicu.

Tai pašā dienā uzmeklēju vienu no viņas meitām. Viņa, kā izrādījās, ieņem diezgan augstu amatu pašvaldībā, ziniet, reģistrē tur kaut ko.

Aizbraucu uz to pašvaldību un jautāju, vai tur tāda strādā. Man atbildēja, ka strādājot gan un pateica, kurā stāvā un kabinetā.

Kāpu pa kāpnēm augšā un pie sevis domāju, ko lai es viņai saku. Bet tad nolēmu to atstāt Dieva rokās un teikt to, kas pirmais būs uz mēles.

Pieklauvēju un atvēru durvis. Tur viņa stāvēja un izskatījās iztraucēta. Es teicu, ka esmu viņas mātes mācītājs. Tālāk teicu, ka viņai ir divas iespējas: vai nu mainīt attieksmi pret savu māti vai arī lūgt Dievu lai mani pārceļ uz citu vietu. Jo, ja viņa savu attieksmi nemainīs, es viņu nelaidīšu mātes bērēs, kad tā būs mirusi, jo es negribu, ka baznīcā tiek spēlēts teātris, raudāts pie zārka un tēlots, cik māte bijusi dārga. To pasacījis, atvadījos.

Kad otrā dienā sastapu Oliņtanti, viņa iesaucās: “Mācītāj, jūs gan esat brīnumdaris! Vakar pēc jūsu ciemošanās atbrauca mana meita, šodien atbrauca vēl viena un vakarā braukšot arī tŗešā!”

Kopš tā laika pagājuši seši gadi, bet meitas joprojām katru nedēļu brauc ciemos pie mātes.

Mūsdienās jau cilvēki nemirst no vecuma vai slimībām. Viņi mirst no tā, ka nav nevienam vajadzīgi. Neaizmirsīsim savus vecākus, ļausim viņiem justies svarīgiem un vajadzīgiem. Teiksim labus vārdus jau tagad un netaupīsim tos bēru mielastam, lai vēlāk pašiem nav žēl, ka neesam tos teikuši.